"Piejūras" daba un vēsture (Carnikavas novads)
Sen, sen atpakaļ gar pašu jūras krastu veda ceļš uz Pērnavu. Un pāri Gaujai varēja tikt ar pārcēlāju. Gaujas malā atradās 1851. gadā būvētas Cēlāju mājas, kas 1966. gadā pārvestas uz Latvijas Brīvdabas Etnogrāfisko muzeju.
Piejūras dabas parkā aug interesanti koki, kurus ieteicams apskatīt, piemēram, Vilkaču priede, aizsargājams dabas objekts Lielā priede, kuras apkārtmērs ir 2,4 m un vecums apmēram 250 gadi. Tuvojoties Kalngalei, nepilnu 
kilometru no dzelzceļa līnijas redzamas trīs kopā saaugušas priedes, ko sauc par Trīs draugiem, bet ap tām saaugusi kupla jaunaudze. No nākamās kāpas paveras skats uz jūru un Dzīvības ieleju. Šeit augsne ir auglīgāka, iespējams, ka tāpēc ielejai radies tāds nosaukums. Aiz Dzīvības ielejas uz jūras pusi ir viena no parka skaistākām vietām, ko dēvē par Rožu kāpu, bet tās austrumu malu – par Elizabetas augstieni. Rožu kāpas augstums ir apmēram 20m vjl. Kāpa savu nosaukumu ieguvusi daudzo savvaļas rožu dēļ, kas aug šajā vietā. Starpkāpu ieplakā bagātīgi aug maijpuķītes, tāpēc arī šo ieplaku dēvē par Maijpuķīšu ieleju.
Elizabetas augstienes ziemeļu daļā aug Vētras priede, ko jūras vēji noliekuši gandrīz horizontāli, tomēr tā turpina zaļot. Bet dienvidu mala saskaras ar Garciema parabolisko kāpu un Kāpu amfiteātri – ļoti nozīmīgu dabas pieminekli. Tas ir lielākais kāpu veidojums visā Rīgas līča piekrastē. Paraboliskā kāpa sāka veidoties 18. gs., kad jūras piekrastē izcirta mežus. 
Apmēram 200 gadus tā nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa daļēji aizbēra Langas upi, draudēja apbērt arī toreizējo Langas ciemu ( tagad Garciemu), vairākas reizes piespieda pārcelt tālāk Rīgas – Carnikavas ceļu. Tagad tā ir apstādīta ar kokiem. Paraboliskās kāpas ziemeļu austrumu malā atrodas „Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne, kas sasniedz 27,6 m vjl. Leģenda stāsta, ka par Labošanās virsotni to sauc tāpēc, ka skaistais un plašais skats, kas no virsotnes paveras, aizdzenot visas sliktās domas. Senie zvejnieki orientējušies pēc šīs kāpas, jo tā redzama jau no 7 km attāluma. Otra augstākā kāpas virsotne ir Legzdiņu kalns ( 23,4 m vjl.), un tā šajā vārdā nosaukta, jo apbērusi kādreizējo Legzdiņu saimniecību.
Arī Kāpu amfiteātra pauguriem ir doti vārdi, piemēram, rietumu malā ir Ērgļu ligzdas kāpa, bet pa labi no tās ir Augstā vērotava. Iepretī Augstajai vērotavai aug Vientuļā priede, bet ieplakā starp austrumu ragu un nākošo kāpu – Vārtu priedes. Garciems ir kādreizējais Langas (Laņģu ) zvejniekciems. Garciema pludmalē vērojama īpaši skaista dabas ainava ar augstām kāpām un Langas ieteku jūrā. Iepretī Garupes stacijai kāpa pa daļai aprakusi priežu puduri. Tāpēc šo vietu sauc par Ieputināto priežu kāpu. Tieši aiz šīs kāpas austrumu virzienā sākas Slēpotāju kalns. Pirms vairāk nekā 150 gadiem šī kāpa aizbēra Langu, vienā no ieplakām saglabājies neliels vecupes posms – Mazlandziņas ezeriņš.
Ceļojošās kāpas
18. gs. cariene Katrīna II deva rīkojumu piejūras mežus izcirst darvas tecināšanai. Arī ugunsgrēki vairākkārt iznīcināja pamežu, jaunaudzes un jau tā vārgo zemsedzi. Atklājās kailas smiltis, kuras jūras vējš dzenāja no vienas vietas uz otru. Tā radās ceļojošās kāpas, kas spēja apbērt dārzus, mežus un pat mājas. Ceļojošo kāpu apturēšana bija viens no pirmajiem praktiskajiem mežsaimniecības pasākumiem mūsu valstī, ko veica vairāk kā pirms 150 gadiem. „Ceļojošās kāpas kādreiz viesa šausmas to cilvēku sirdīs, kas dzīvoja tām līdzās. Cīņā ar šo dabas stihiju cilvēks ir guvis panākumus - visas kāpas tika apstādītas. Tomēr žēl, ka mūsdienās vairs nav palicis nevienas, ko apskatīt. Ceļojošā kāpa pie Carnikavas bija viena no pēdējām.” Enciklopēdija “Latvijas zeme, daba, tauta”
